Ta ṣ awwuf un tā vieta islāmā

2.1. Ta ṣ awwuf un tā vieta islāmā

Definēt sūfismu ir ārkārtīgi grūti, un diez vai ir daudz citu jēdzienu, kam būtu atrodams tik daudz dažādu un pretrunīgu skaidrojumu. Visbiežāk to dēvē par „islāma

misticismu”, iespējams, tādēĜ, ka ta ṣ awwuf vēršas ne tikai un ne galvenokārt pie racionālā prāta, bet tās „pārracionālās” cilvēka daĜas, uz ko dažādos kontekstos mēdz attiecināt

apzīmējumus „gars”, „intuīcija”, „sirds”, „iekšējais noslēpums”, „dvēsele” 99 , un tā mērėis ir cilvēka tuvošanās Dievam. Ar šādu nozīmi jēdziens „sūfisms” tiek lietots arī šajā darbā.

Skaidrojot sūfisma īpatnības, R.Nikolsons raksta: „Visredzamākā atšėirība starp austrumu [domāts sūfisms. – L.L.] un Eiropas misticismu ir pirmā dziĜā apziĦa un pārliecība par visur klātesošu, visu cauraudošu vienotību, kurā nogrimst jebkādas individualitātes pēdas. Sūfija mērėis ir nevis tapt kā Dievam vai personīgi kĜūt par daĜu no dievišėās dabas, bet gan izbēgt no vergošanas savai neīstenajai patībai un tikt atkalapvienotam ar Vienu bezgalīgo Esamību.” 100

Savukārt I.Šahs iebilst pret sūfisma dēvēšanu par „misticismu”, sakot, ka „[m]istiskā pieredze, kura citās sistēmās tiek uzskatīta par meklējumu vienīgo saturu un noslēgumu, dervišam nav nekas vairāk kā prelūdija, lai sasniegtu īstenu saikni ar patieso realitāti” 101 . Tomēr citi

ta ṣ awwuf skaidrojumi ir vēl neprecīzāki, piemēram, mēăinājumi to nodēvēt par „filosofisku strāvojumu islāmā”, „islāma askētismu” vai R.Greivsa (Graves) apgalvojums priekšvārdā

I.Šaha darbam „Sūfiji”, ka sūfisms ir „sena garīga brīvmūrniecība” 102 . Palūkojoties, kā ta ṣ awwuf definē paši sūfiji, nonākam tikai vēl lielākās grūtībās, jo šie

izteikumi visbiežāk ir lakoniski, aforistiskā formā, paradoksāli un šėietami pretrunīgi. Piemēram, atrodami tādi sūfisma raksturojumi kā „tiekšanās pēc iekšējās šėīstības”, „nomiršana savai patībai un dzīvošana Patiesībai”, „atsacīšanās no visām pasaulīgajām saitēm, attālināšanās no visa, izĦemot Dievu”, „labas manieres”, „patiesās zināšanas par dievišėo Likumu (šarī`ah) gan tā ārējos, gan iekšējos aspektos”, „šarī`ah un Sunnas iemiesojums dzīvē”, kamēr pēc Džuneida Bagdādī domām sūfisms ir gluži vienkārši „vēl viens nosaukums pareizai domāšanai”. Un tas viss, vēl nemaz neĦemot vērā tādas mūsdienu

99 Protams, jāĦem vērā, ka katram no šiem apzīmējumiem savukārt iespējamas dažādas atšėirīgas nozīmes, ar ko nepieciešams tikt skaidrībā, lai nerastos pārpratumi, tomēr pievēršanās to detalizētākam skaidrojumam nozīmētu

novirzīšanos no mūsu darba tēmas. Piebildīsim tikai, ka vārdu „dvēsele” dažkārt mēdz lietot, tulkojot sūfisma terminu nafs, kas visbiežāk apzīmē savtīgo, kārdinājumiem, kaislībām un vājībām pakĜauto cilvēka ego daĜu, kas mudina viĦu uz Ĝaunu, un cīĦa ar to ir viens no sūfisma pamatprincipiem, tomēr latviešu valodā vārda „dvēsele” nozīme ir tuvāka „garam”, tāpēc ieteicamāk būtu nafs tomēr tulkot kā „patība”. 100 Nicholson R.A. The Mystics of Islam. London: G. Bell & Sons Ltd., 1914, p. 83. 101 Shah I. The Sufis, p. 305. 102 Ibid., p. vii.

salafiyya definīcijas kā „nosodāms jaunievedums reliăijā bez kāda sakara ar Pravieša mācīto” un „parādība, kas balstās cilvēku iedomībā un augstprātībā un novērš viĦus no patiesā islāma”.

Ar ievērojamām problēmām sastopamies arī, cenšoties atrast sūfisma pirmsākumus. Lielākā daĜa pašu sūfiju līdzīgi Ghazālī apgalvo, ka sūfisms ir pastāvējis vienmēr un visur, kas atbilst islāma vispārējai doktrīnai, ka islāms ir vienīgā patiesā reliăija, kurai piederējuši pilnīgi visi īsteni dievbijīgie visos laikos jau kopš pasaules iesākuma, un pēdējā šīs vienīgās reliăijas atjaunošana notikusi caur pravieti Muhammedu, ar kuru savas silsilah jeb garīgās iniciācijas tālāknodošanas ėēdes sāk arī vairākums sūfiju brālību. Mūsdienu salafiyya līdzīgi dažiem islāma pētniekiem savukārt teiks, ka sūfisms neparādījās agrāk par 2. vai pat 3. gadsimtu pēc Hidžras un ka pie tā rašanās vainojama sengrieėu filosofijas, īpaši Platona un neoplatonisma, un citu neislāmisku (kristiešu, jūdu, hinduistu, budistu, zoroastriešu) avotu ietekme. Tomēr šėiet, ka lielākā daĜa islāma pētnieku mūsu dienās, lai gan neizslēdzot iespējamus aizguvumus un mijiedarbību ar avotiem ārpus islāma, sliecas atzīt sūfismu kopumā par neatĦemamu islāma sastāvdaĜu, kuras saknes meklējamas pirmkārt un galvenokārt islāmā. Tā P.Avns raksta: „Mistiskās vienotības pieredze (..) nav jāuzlūko kā islāmam sveša. (..) iekšējā garīgā attīstība iegūst nozīmi diezgan agri nozīmīgu Korāna komentētāju darbos.” 103 Savukārt

Rašīduddīns Khans izsakās vēl tiešāk: „Sūfiju tradīcija savā sākotnējā formā var tikt izsekota pat līdz pravieša Muhammeda (571-632 kr.ē.) laikam, kad, kā tiek uzskatīts, a ṣ h āb-u ṣ - ṣ uffah (priekštelpas Ĝaudis), pazīstami ar savu dievbijību, nabadzību un filosofiskām tendencēm, kr.ē. 623. gadā izveidoja ezoterisku grupu. ViĦiem pats Pravietis bija mistiėis, un Alī (..) visas

islāma vēstures gaitā ir ticis atzīts par islāma misticisma avotu.” 104 Arī vēlākos gadsimtos sūfisms kopumā nekad netika uzlūkots kā svešėermenis islāmā.

ěoti daudzi ievērojami fuqahā’ bija cieši saistīti ar sūfismu, un A.Knišs pat norāda, ka tradicionālie musulmaĦu zinātnieki daudz biežāk piederēja sūfiju iniciācijas līnijām, nekā

nebija ar tām saistīti 105 . Arī vairumā nozīmīgāko sūfiju brālību tika uzsvērta nepieciešamība ne tikai tiekties pēc augstākām zināšanām, DievatziĦas, bet vienlaikus arī rūpīgi ievērot visus

reliăijas priekšrakstus: sekošana Korānam, Pravieša Sunnai un stingra šarī`ah prasību izpilde bieži tika uzskatīti par pirmajiem sūfiju CeĜa pamatnosacījumiem 106 .

103 Awn P.J. „Sufism”// Encyclopedia of Religion, p. 8810. 104 Khan R. „Sufism and the Composite Culture of India” // Contemporary Relevance of Sufism. New Delhi:

Indian Council for Cultural Relations, 1993, p. 225.

105 Malinkin L. „The Resurgence of Islam in the Northern Caucasus through the Prism of the Sufi/Salafi (‘Wahhabi’) Confrontation” // Kennan Institute Meeting Reports.

106 Джемаледдин Казикумухский Ал-Адаб ул-Марзия. Накшбандийский трактат: арабский текст, русский перевод . Oxford : Society for Central Asian Studies, 1986, c. 30.

Nav noliedzams, ka, sākot ar 19. un 20. gadsimtu, sūfisma loma musulmaĦu sabiedrībās ievērojami saruka. P.Avns kā galvenos šīs parādības cēloĦus min sekularizācijas tendences, koloniālisma ietekmi, modernismu un fundamentālismu; viĦš piezīmē arī, ka pēdējā laikā sūfisms aizvien vairāk tiek identificēts ar populāro rituālo praksi, nevis nopietnu garīgu apmācību, kā tas bija agrāk, un tas norāda uz tendenci padarīt ta ṣ awwuf par masu

kustību un zināmā mērā vulgarizēt 107 . Bez tam noteiktu iemeslu dēĜ mūsdienu salafiyya propaganda ir pielikusi ievērojamas pūles, lai radītu priekšstatu, ka sūfisms ir neislāmisks un

tādēĜ izskaužams jaunievedums. Tomēr nedz vulgarizācija, nedz propagandas centieni lietas būtību nemaina, jo liecības no iepriekšējiem gadsimtiem skaidri apstiprina gan ta ṣ awwuf jau no pašiem pirmsākumiem piemītošo garīgi intelektuālo augstvērtību un vērstību uz eliti, gan mūsdienu salafiyya iebildumu nepamatotību.